Noslēgušies reģionālie semināri projektā “Dažādība kā izglītības un kopienas attīstības resurss”

Janvārī projektā “Dažādība kā izglītības un kopienas attīstības resurss” notika trīs reģionālie semināri Rīgā, Tukumā un Lielvārdē. Projekta dalībnieki dalījās pieredzē par programmas materiālu aprobāciju, apguva jaunus satura un metodikas jautājumus darbam daudzkultūru klasēs, iepazinās ar Norvēģijas partneru pieredzi, īstenojot integrācijas programmu “FLEXid” (Elastīgās identitātes). Semināru īpašā pievienotā vērtība bija skolu uzaicinātie viesi – cilvēki, kuri nesen apmetušies uz dzīvi Latvijā. Atbraucēji no Sīrijas, Ķīnas, Ukrainas, Krievijas, Kazahstānas, Tadžikistānas, Īrijas, Zviedrijas, Lielbritānijas un citām valstīm stāstīja par veiksmēm un izaicinājumiem, iekārtojot sadzīvi un uzsākot mācību un darba gaitas Latvijā.

Kopš septembrī notikušā ievadsemināra projekta skolas aktīvi strādājušas, lai aprobētu programmu “Dažādība kā izglītības un kopienas attīstības resurss”. Materiāli izmantoti visos izglītojamo vecumposmos klases audzinātāju un mācību priekšmetu stundās, kā arī ārpusstundu pasākumos. Projekta pedagogi dāsni dalījušies savās zināšanās ar kolēģiem metodiskajās kopās, novadu metodiskajās apvienībās, pieredzes semināros novadu skolotājiem, skolu administrācijai un vietējo kopienu pārstāvjiem, organizējuši tematiskas vecāku pēcpusdienas un cita veida pasākumus. Par lielākajām veiksmēm programmas aprobācijā projekta dalībnieki uzskata neierobežotās materiālu izmantošanas iespējas – tie “strādā” gan sākumskolā, gan vidusskolā. Atzinīgi tiek vērtēts aktuālais programmas saturs un metodika, kas ļauj skolēniem saprotamā veidā runāt, piemēram, par sarežģītajiem migrācijas un bēgļu jautājumiem. Programma sniedz iespēju līdz ar bērniem izglītot arī viņu vecākus, kā arī profesionāli uzrunāt plašāku izglītības sabiedrību – kolēģus citās novada skolās, skolu direktorus, izglītības pārvalžu darbiniekus, vietējo kultūras iestāžu un NVO cilvēkus. Kā lielākie izaicinājumi tiek nosaukti skolēnu un vecāku bailes no nezināmā, kādēļ diskusijās nereti ieskanas agresīvi viedokļi. Aprobācijā nācies saskarties arī ar attieksmi “mūs tas neskar” un sabiedrības stereotipiem par citādo, svešo. Izaicinājums ir arī pedagogu aizņemtība un līdz ar to ierobežotās iespējas pievērsties tēmām, kas ir svarīgas, bet nav “tiešā mācību viela”. Semināru dalībnieki bija vienoti atziņā, ka skolai ir izšķiroši būtiska loma saliedētas sabiedrības veidošanā. Lūk, dažas dalībnieku atziņas: nav citas organizētas sistēmas, kas sabiedrībā var audzināt toleranci pret citādo; skolotājs māca ne tikai priekšmetu, viņš vienmēr māca arī vērtības; cieņpilna saskarsme klasē, sarunas par pasaulē notiekošo paplašina skolēnu redzesloku un veido prasmes dzīvei multikulturālā vidē; paradoksāli, bet nereti tieši skola ir tilts starp cilvēkiem, kas ierodas uz dzīvi Latvijā, un valsts pārvaldi.

Nozīmīga semināru daļa bija veltīta jaunu programmas materiālu apgūšanai. Projekta eksperti iepazīstināja dalībniekus ar tēmām “Valodas Latvijā un pasaulē” un “Reliģijas Latvijā un pasaulē”. Valoda, kā etniskās identitātes daļa, un reliģiskā identitāte ir būtiski komponenti personības pašidentifikācijā. Nereti tās ir pirmās pazīmes, pēc kurām tiek nodalīti savējie un svešie. Tādēļ, organizējot saskarsmi daudzkultūru klasēs, zināšanas par valodām un reliģijām ir ļoti svarīgas. Nodarbību dalībnieki atzina, ka šie jautājumi darbā ar skolēniem ir īpaši sensitīvi, tie prasa augstu pedagoģisko meistarību un personības briedumu.

Projekta dalībniekiem bija iespēja ielūkoties integrācijas programmā “FLEXid” (Elastīgās identitātes), ko izstrādājuši un jau vairākus gadus sekmīgi izmanto projekta Norvēģijas partneri. Programmas mērķis ir palīdzēt imigrantu jauniešiem izprast atšķirīgu kultūru domāšanas veidu un sniegt atbalstu situācijās, kad vienā cilvēkā apvienojas divu vai trīs kultūru piederības.

Ieskats “FLEXid” kļuva par labu aizsākumu sarunai ar semināru viesiem - skolu komandu aicinātiem vietējo kopienu cilvēkiem, kuri nesen ieradušies uz dzīvi Latvijā. Imigrantu un reemigrantu pieredzes stāsti mudināja projekta dalībniekus paskatīties uz sevi, Latvijas sabiedrību, valsti un izglītības sistēmu ar “neaprasto skatienu” - ieraudzīt situāciju iebraucēju acīm. Lielākie izaicinājumi, ar kuriem jaunienācējiem nācies saskarties, bijuši saistīti ar valodas neprasmi – grūtības noformēt dokumentus, sameklēt darbu. Dažkārt aizskārusi arī sabiedrības rezervētā, pat neiecietīgā attieksme. Vairums no semināra viesiem savu nokļūšanu Latvijā tomēr sauc par veiksmes stāstu. Eli no Sīrijas visvairāk novērtē to, ka dzīvot Latvijā ir droši. Jans no Ķīnas ir iepriecināts par vietējo cilvēku atvērtību un atsaucību. Ļubova no Maskavas ir gandarīta par iespēju strādāt dārzā un audzēt ģimenei tīru pārtiku. Aleksandrs no Kaļiņingradas slavē Latvijas dienestus – ātro palīdzību, policiju, pašvaldības aģentūras – saskarsme bijusi tikai pozitīva. Iebraucējus, kuru ģimenēs ir skolas vecuma bērni, īpaši iepriecina daudzveidīgās interešu izglītības iespējas Latvijā, plašais mācību satura piedāvājums, kā arī pedagogu patiesā ieinteresētība klases jaunpienācēju labsajūtā. Olga no Kazahstānas: “Dziļi paklanos skolas priekšā. Ar kādu rūpi mūs uzņēma, to nevar aprakstīt! Pirmo pusgadu skolotāji manu meitiņu vispār neizlaida no redzesloka.” Reemigrantus atgriezties Latvijā motivējuši dažādi apsvērumi, bet izšķirošais nereti bijis izglītība. Zane no Anglijas atgriezusies dēla izglītības dēļ. Šeit viņam ir iespēja mācīties latviešu valodā, sajust mentalitāti, iepazīt folkloru, svētkus, tradīcijas. Henrijs, salīdzinot dēla pieredzi skolā Zviedrijā, īpaši novērtē Latvijas kvalitatīvo un daudzpusīgo izglītības saturu.

Projekta komandas aicināts, pieredzē dalījās arī Ilhoms Khalimzoda (Ilhom Khalimzoda) no Tadžikistānas. Viņš jau vairākus gadus dzīvo Latvijā, doktorantūrā studē starpkultūru komunikāciju un aktīvi darbojas nevalstiskā organizācijā “Balturka”. Savā stāstījumā Ilhoms veiksmīgi apvienoja ieskatu starpkultūru komunikācijas pētnieku atziņās, praktiskus vingrinājumus kultūru atšķirību identificēšanai un interesantus piemērus no personīgās pieredzes, kas saistīti ar pārsteigumiem un pat pārpratumiem saskarsmē starp dažādu kultūru pārstāvjiem.

Semināra noslēgumā skolu komandas saņēma atbalsta resursus starpkultūru izglītībā, tajā skaitā grāmatu “Radot iespējas attīstībai: Diasporas bērnu un jauniešu izglītība” un disku ar Jura Podnieku studijas veidotām filmām “7 stāsti par mums”.

Paldies visiem projekta dalībniekiem un semināru viesiem par aktīvo līdzdalību!

Publicēja: ()

Jaunākais video