Nākamā pietura: Roja. Latvijas iepazīšana turpinās

Kā atzinuši integrācijas programmas „Dzīvot Latvijā” dalībnieki, iespēja iepazīt Latviju dziļāk un autentiskās interešu klubu ietvaros, ir viena no projekta vislabākajām iezīmēm. Šoreiz, ceriņu, kastaņu un ābeļu ziedēšanas pavadīti, projekta dalībnieki devās uz Roju, lai piedalītos 4. moduļa „Latvijas vēsture, kultūra un tradīcijas: vienoti daudzveidībā” noslēguma interešu klubā.

Jau labu laiku pirms izbraukšanas dalībnieki saņēma ieteikumus, kam pievērst uzmanību un ko paturēt prātā visā 125 km garajā Ziemeļkurzemes ceļa posmā Engure – Mērsrags – Upesgrīva – Kaltene – Roja, kas vijas gar Rīgas jūras līča rietumu krastu, te tālāk, te tuvāk piekļaujoties kāpu zonai. Braukšanai izraudzītais 2. jūnijs patiesi bija izdevusies diena, jo ļāva izjust gan spožu sauli, gan jūras krastam neatņemamos vējus, un krāsas bija tik spožas, kādas var ieraudzīt tikai vasaras sākumā. Projekta dalībnieki sajūsminājās ne tikai par ceriņu kupenām katrā gleznainajā zvejniekciema mājā, kurām braucām garām, bet arī mums daudz ierastākām lietām, piemēram, zālienos izkaisītām maijrozītēm, kas pie mums par sevi rūpējas pašas, bet, izrādās, citviet pasaulē ir kaprīzas pat rūpīgi kopjot. Arī tas ir stāsts par daudzveidību, sevis un savas zemes labāku iepazīšanu, sastopoties ar jaunām zināšanām un pieredzēm.

Kad lielākais ceļa posms aiz muguras, kāpjam laukā no autobusa, lai sāktu Ziemeļkurzemes iepazīšanu ar svaigā gaisa ieelpošanu un unikālās Kaltenes/Ķirķraga akmeņainās jūrmalas apskati 5 km pirms Rojas. Tur mūs sagaida vēsturniece, šis puses zinātāja un patriote Zinta Valdmane, kura visas dienas garumā palīdzēja mums iepazīt vietējos ļaudis, viņu vēsturi un šodienu.

Nākamā pietura jau saistās ar darbošanos. Sadalījušies divās grupās, projekta dalībnieki iepazīst gan Rojas Jūras zvejniecības muzeju, gan zvejnieku sētu. Muzejā nebūt nav kā muzejā, kuram gribas iet ar līkumu. Tur ir iespēja ne tikai redzēt un dzirdēt, bet arī aptaustīt un izjust dažādu laika posmu vēstures liecības: 20. gs. sākuma kapteiņa istabu, zvejnieku kolhoza priekšsēdētāja kabinetu ar sava laika karogiem un sarkanām neļķēm, padomju laika daudzdzīvokļu māju, kuras fotogrāfijā „atbīdot sienas”, iespējams ieskatīties katra dzīvokļa iemītnieku ikdienas darbos, lielos zvejnieka zābakus un citas lietas. Katra vecuma brauciena dalībnieki (un vecuma amplitūda tiešām ir iespaidīga) atrod sev ko aizraujošu un piemērotu. Un kur nu vēl atraktīvās muzeja darbinieces, kuras sarīko īstu atjautības un zināšanu pārbaudi, raksturojot dažādus priekšmetus atbilstoši sava laika kontekstam un vajadzībām – un es nu sazini, kura ir pareizā atbilde.

Viesošanās SIA „Dižbute” nav mazāk aizraujoša. Tur mūs gaida tikšanās un sarunas ar bijušo zvejnieku, uzņēmēju Oskaru Mitenbergu un viņa ģimeni, kuriņa (zivju ķidāšanas un žāvēšanas vieta) apmeklējums un – mmm, tikko žāvētu zivju degustācija. Vienaldzīgo nav, un šķiet, ka saimnieka aicinājums „Brauciet vēl!” nepaliks neizmantots.

Nākamā pietura un darba kārtības punkts - iepazīšanās ar Rojas zvejas ostu pārvaldnieka Jāņa Megņa vadībā: teritorijas un kuģu piestātnes apskate un aizrautīgs stāstījums par ostas rekonstrukciju, saimniecisko darbību, vietējo iedzīvotāju nodarbinātības iespējām, tūrismu un Rojas nākotnes plāniem. Skatoties kā pavisam mazi puiši un meitenes cīnās ar auksto ūdeni un burām un sirsnīgi trenējas, ir pilnīgi skaidrs, ka kurzemnieku sīkstums un apņēmība gūt panākumus nav leģenda, bet pilnīgi reāla pieeja lietām; to apliecina arī ostas pārvaldnieka stāstījums un citu sastapto rojeniešu noskaņojums.

Un tā, jūras vēju papluinīti, bet joprojām labā noskaņojumā, mēs nonākam pēdējā šīs dienas pieturas punktā - zvejnieku sētā „Otra Puse”, kur mūs gaida ne tikai dziesmas un garda maltīte, bet arī iespēja pašiem pielikt roku kurzemnieku deserta – žogrouš (pazīstamāka kā sklandrauši) pildīšanā. Danči, dziesmas, rotaļas un jautrība kurzemnieku stilā, un tad arī klāt projekta norises izvērtējums un sertifikātu saņemšana.

Izvērtējuma anketās atrodam daudz labu vārdu un daudz vērtīgu atziņu, kuru kopējā doma: šādi projekti ir nepieciešami; mēs gribam vēl un ieteiksim arī citiem. Ļoti atzinīgi vērtēta iespēja piedalīties projekta norisēs kopā ar ģimenes locekļiem, valodas klubu labvēlīgā atmosfēra, pasniedzējas atsaucība, cenšoties palīdzēt katram, projekts kā iespēja jaunu cilvēku iepazīšanai un sociālo tīklu veidošanai. Kaut arī jautājumu un izaicinājumu jaunajā dzīvesvietā vēl daudz, aizvadītajos mēnešos labāk iepazīta Rīga un Latvija, kļuvis drošāk un mājīgāk. Visi kopā – gan projekta īstenotāji, gan dalībnieki, ceram uz turpinājumu.

Aija Tūna,

projekta sadarbības, monitoringa un publicitātes aktivitāšu vadītāja

Publicēja: (12/06/2015)

Jaunākais video