Sonija Nieto „No izdzīvošanas līdz uzplaukumam” raksts no “Educational leadership”2009.

Projekts „Aktuālu, uz vajadzībām balstītu un pilnveidotu kritiskās domāšanas (KD) attīstīšanas programmu izstrādāšana un aprobēšana” II daļa

Tulkots no žurnāla “Educational leadership” February 2009, Vol..66. No.5, pp.8 – 13.

No izdzīvošanas līdz uzplaukumam


                                                                          Sonija Nieto /Sonia Nieto/


Lai skolotāji saglabātu entuziasmu un turpinātu nodoties savam darbam, viņiem nepieciešama vide, kas sekmē jēgpilnu mācīšanos.

Kā skolotāji no vienkāršas izdzīvošanas nonāk līdz aktīvai darbošanās savā profesijā? Kā viņi bailes no likstām un problēmām, kas pieder katrai darba dienai, sāk uztvert par izaicinājumiem?
Tā kā pati esmu skolotāja (bez tam arī skolotāja sieva un skolotājas māte), zinu, ka vajag ļoti lielu aizrautību, lai katru dienu ieietu skolā, izstarojot entuziasmu, enerģiju un mīlestību, neskatoties uz apstākļiem, kas šādu izpausmi padara par nepārtrauktu cīņu. Tomēr daži skolotāji tā dara visu laiku, un daudzi gadiem ilgi strādā skolā ar atdevi un neizsīkstošu iedvesmu. Šie skolotāji, arī mans vīrs un meita, vienmēr ir bijuši manas apbrīnas avots. Gadiem ritot, esmu pētījusi jautājumu, kāpēc un kā viņi to dara.

Kāpēc viņi māca?

Mani pētījumi liecina, ka iepriekšējā pieredze, kā arī vērtības, attieksme un ticība vairo skolotāju apņēmību palikt profesijā. Tādas jūtas, kā mīlestība, iesaistīšanās intelektuālā darbā, cerība izmainīt savu skolēnu dzīvi, ticība tautas izglītības demokrātiskajam potenciālam un dusmas par valsts izglītības apstākļiem, ir pamatu pamats, kas veido brīnišķīgu un gādīgu skolotāju (Nieto, 2003). Attieksme un vērtības, kā, piemēram, misijas izjūta, solidaritāte ar un empātija pret skolēniem, drosme izaicināt vidusmēra zināšanas un vispārpieņemtu gudrību, improvizācija un degsme par sociālu taisnīgumu ir skolotāju motivācija, kas liek viņiem ienākt šai profesijā (Nieto, 2005).
No otras puses, skolotāji man nekad nav teikuši, ka iemācīšana skolēniem, kā nokārtot ieskaites, mācīšanās sekot līdzi standartiem un šabloniem, ir bijis tas, kas licis viņiem turpināt darbu vai arī veidojusi mācīšanu par pieredzi, kas sniedz gandarījumu. Lai gan šie līdzekļi un paņēmieni ir noderīgi, tomēr „augsti profesionāli skolotāji” nekad tos nav uzskatījuši par sasniedzamo rezultātu.
Pieredze man ir parādījusi, ka virkne dažādu nosacījumi uztur skolotāju enerģiju un nodošanos profesijai. Tie ir politika gan darbība skolas un pašvaldības līmenī, gan pašu skolotāju attieksme un rīcība.

Skolas un pašvaldības nosacījumi

Atbilstoši valsts norādījumiem, visiem skolotājiem jāiesaistās profesionālajā pilnveidē gan pirms viņi uzsāk darbu profesijā, gan periodiski tajā strādājot. Neskatoties uz to, pārāk bieži skolotāji saprot, ka viņu profesionālā pilnveide ir gan neadekvāta, gan nepiemērota. Neskatoties uz īso kursu un visas skolas profesionālās pilnveides aktivitāšu neefektivitāti, šāda veida programmas turpina piedāvāt un apgūt. Obligātā profesionālā pilnveide – skolas administrācija izvēlas tēmas, skolotāji uz pusi dienas vai visu dienu ir gūstekņi - ir bēdīgi slavena ar savu neproduktivitāti. Tās rezultāts bieži ir skolotāju neapmierinātība un aizvainojums, kā arī administrācijas neapmierinātība un jau tā trūcīgo resursu nelietderīga iztērēšana.

Dodiet skolotājiem izvēli

Iespējams visnozīmīgākais, ko Izglītības pārvaldes var darīt, lai mainītu profesionālās pilnveides raksturu, ir nodrošināt jēgpilnas un saistošas programmas, kas ņem vērā skolotāju prāta spējas, labo gribu, un palīdz viņiem augt zināšanu, informētības un praktiskās darbības jomā. Šādu profesionālo pilnveidi raksturo iespēja izvēlēties tēmas, par kurām viņi vēlas uzzināt kaut ko vairāk un iespēja darboties kopā ar saviem kolēģiem. Piemēram, pēc gada darbošanās Bostonas vidusskolas skolotāju domubiedru grupā pieredzējušais angļu valodas skolotājs Stīvens Gordons, izteica viedokli par profesionālo pilnveidi:
Es vēlos atrast veidu, kā mācīt to, kas apkopo vairākas teorijas un uzskatus, ko es atzīstu par pareiziem un labiem, iegūt zināšanas, kā palīdzēt pilsētas bērniem... Es vēlos radīt pedagoģiju, kas liek man justies, ka es esmu darījis visu to labāko (Nieto, 2003, p.86).

Sekmējiet partnerības

Augstskolas var atbalstīt jēgpilnas pētnieciskās iespējas, nodrošinot ilgtermiņa sadarbību, kas dod iespēju skolotājiem iegūt maģistra grādu vai apgūt profesionālās pilnveides kursus. Viens no piemēriem ir kopīgais projekts starp Masačūsetas universitāti un Springfīldas un Holijokas skolām (Access to Critical Content and English language Acquisition /ACCELA/). Šī projekta mērķis bija iespēja skolotājiem uzzināt un apgūt paņēmienus, kā strādāt ar spāņu valodas nesējiem - angļu valodas apguvējiem. Dažās šo skolu klasēs spāniski runājošie bērni bija vairākums, tomēr lielākajai daļai skolotāju bija minimāla iepriekšējā pieredze, kā strādāt ar šādiem skolēniem un kā veidot attiecības ar šo skolēnu ģimenēm.
ACCELA nodrošināja skolotājiem kursus, tehnisko palīdzību un pētniecības iespējas, lai viņi uzzinātu vairāk par saviem skolēniem, kā arī par viņu valodas un rakstītprasmes attīstību, bērnu literatūru un sadarbību ar ģimenēm (Gebhard & Willet, 2008). Individuālo un kopīgo pētījumu rezultātā skolotāji ne tikai pilnveidoja savas prasmes, bet arī attīstīja lielāku pārliecību darbam ar skolēniem, kuri apguva angļu valodu. Procesa gaitā viņi iemācījās Latino bērnu un viņu ģimeņu sociokultūras realitātes un kā efektīvi mācīt bērnus, kuri dzīvo nabadzības apstākļos. Kad skolotāji iemācījās jaunus paņēmienus, kā strādāt ar šādiem skolēniem, mainījās viss mācību process - uzlabojās viņu matemātikas prasmes, pieauga viņu pašpārliecinātība (Gebhard, Habana Hafner & Wright, 2004; Gebhard, Harman & Seger, 2007). Vēl jo vairāk, daudziem skolotājiem izveidojās labas attiecības ar skolēnu ģimenēm, kas katrā ziņā uzlaboja skolēnu mācību rezultātus.

Veiciniet atvērtu gaisotni

vēl viens svarīgs nosacījums, kas iedrošina skolotājus nepamest savu profesiju, ir atvērtības gaisotne, kopīga lēmumu pieņemšana un sadarbība skolā. Tas nozīmē cienīt faktu, ka skolotāji ir profesionāļi, kuri var arī kādreiz nepiekrist administrācijai. Lai gan direktoriem var nepatikt, ka viņu skolā ir skolotāji, kuri apstrīd viņu politiku un darbību, tomēr šī pieeja parasti ir daudz konstruktīvāka nekā skolas kā mazas lēņu muižas vadīšana, kurā skolotājiem ir maza teikšana un kurā pret viņiem izturas kā tehniskiem darbiniekiem, nevis profesionāļiem.
Kāda Bostonas vidusskolas skolotāja Ambrizeta Lima raksta, kāpēc skolotājiem ir būtiski iemācīties apšaubīt – un to iemācīt arī saviem skolēniem:
Mācīšanās sastāvdaļa ir iespēja apšaubīt liegtas, kuras mēs pieņemam kā pašas par sevi saprotamas, atklāt jautājumus, par kuriem nepieciešams diskutēt, atklāt slēptas lietas, kuras nepieciešams pārveidot. Jo vairāk mēs iemācāmies, jo uzkraujam sev lielāku nastu, jo mūsu atbildība ir šīs zināšanas nodot citiem. (Lima, 2005, pp.92-93). Dažkārt skolā ir grūti radīt nosacījumus, kas veicinātu dialogu, mijiedarbību un sadarbību un kas ir būtiski, lai skolā būtu labi skolotāji.

Darbības, kas jāveic skolotājiem

Skolotāju attieksme, ticība, vērtības un nostāja spēcīgi ietekmē to, kāpēc skolotāji māca un kāpēc viņi paliek profesijā, neskatoties uz grūtībām, kas nemitīgi pārbauda viņu lēmumus. Ir dažādas attieksmes, kuru starpā mīlestība pret skolēniem un savu mācību priekšmetu, skats uz sevi kā cilvēku, kas mācās visu mūžu, un kā uz intelektuālā darba darītāju, bezgalīga pacietība un katrā ziņā humora izjūta.
Tomēr tā vietā, lai koncentrētos uz attieksmēm, es vēlos pārrunāt trīs nepieciešamās darbības vai attieksmi pret darbībām, kuras tieši izriet no skolotāju vērtībām.

Pirmā darbība: Mācīšanās par sevi

Pirms vairākiem gadiem kopā ar kolēģiem intervēju vairākus mūsu skolotāju izglītības programmas absolventus. Šī programma sagatavo dažādus skolotājus (ne tikai bilingvālās izglītības vai angļu valodas kā otrās valodas skolotājus) darbam ar valodas minoritāšu skolēniem (Gebhard, Austin, Nieto & Willet, 2002). Viena no viņām bija Mērija Ginleja, skolotāja ar 30 gadu darba pieredzi, kura nesen bija izvēlēta kā Gada Masačūsetas skolotāja. Mērija runāja par to, kāpēc viņai bija nepieciešams uzzināt, iemācīties kaut ko vairāk par sevi, lai kļūtu par prasmīgu skolotāju saviem skolēniem, kas ir atšķirīgi no viņas - dažiem skolotājiem tas bija grūts solis. Es devos uz konferenci un šī skolotāja man teica: Es tevi nesaprotu! Kas ir visa šī multikulturālā izrīkošanās? Kāpēc mēs nevaram runāt par to, kā mēs esam viens otram līdzīgi? Un es viņai teicu: Problēma ir tā, ka to darot, mēs runājam par to, kā ikviens cits ir līdzīgs mums - baltajiem, vidusšķiras un monolingvālajiem cilvēkiem. Es zināju, ka viņa to nesaprata, bet tev nepieciešams paskatīties uz sevi no malas... un lai pārkāptu šo kultūras plaisu ir nepieciešams daudz enerģijas. (Gebhard, Austin et.al., 2002, p. 233)
Mērija nolēma, ka viņas mācīšanās procesam jāsākas ar sevis apzināšanos un pārvērtēšanu, kas viņa ir, izvērtējot, kādas ir viņas nepelnītās privilēģijas kā baltajai skolotājai, kuras lielākā daļa skolēnu ir citas krāsas. Viņa no visas sirds darīja šo darbu, apzinoties, ka viņas kā dažādu, atšķirīgu bērnu skolotājas efektivitāte, prasmīgums ir atkarīgs no viņas rīcības.

Otrā darbība: Mācīšanās par saviem skolēniem


Būt atvērtam un ieinteresētam uzzināt par saviem skolēniem ir skolotāju mācīšanās pamata komponents. Taču tas nenozīmē vienkārši izlasīt grāmatu par kultūras atšķirībām vai iekļaut stundā papildus materiālu par atšķirīgām ģimenes tradīcijām. Šīs var būt noderīgas aktivitātes, tomēr tās maz informē skolotājus par skolēniem viņu klasēs.
Skolotājiem nepieciešams uzzināt, iemācīties par savu skolēnu sociokultūras realitāti un sociopolitiskajiem apstākļiem, kādos viņi dzīvo. Brazīliešu pedagogs Paulo Freire par šo jautājumu rakstījis ļoti daiļrunīgi: Pedagogiem nepieciešams zināt, kas notiek to bērnu pasaulē, ar kuriem viņi strādā. Viņiem jāzina šo bērnu sapņu pasaule, valoda, ar kuru viņi prasmīgi sevi aizstāv pret savas pasaules agresivitāti, ko viņi jau zina bez skolas palīdzības un kā viņi to zina. (Freire, 1998, pp.72-73)

Trešā darbība: Sabiedroto atrašana


Jaunie skolotāji man bieži lūdz padomu un palīdzību pirmajā darba gadā. Mana atbilde vienmēr ir: „Atrodi draugu”. Ar to es domāju, ka viņiem jādarbojas, lai veidotu kopienu, jo mācīšana, neskatoties uz to, ka tā ir ārkārtīgi grūts darbs, var būt arī ārkārtīgi vientuļa profesija. Esmu atklājusi, ka, ja skolotājiem ir sabiedrotie, viņi turpina būt jauni, cerīgi un nododas savam darbam. Jau pieminētais Bostonas skolotājs Stīvens Gordons, uz manu lūgumu uzrakstīt vēstuli ar padomu jaunam skolotājam, rakstīja sekojošo:
Lai izdzīvotu un attīstītos, man bija jāatrod kolēģi, kuri ar mani dalīja dusmas, cerības, ticību un pieņēmumus par skolēniem un mācīšanu. Kad es pārrunāju savu mācīšanu ar saprotošiem kolēģiem, es cenšos precīzi pateikt, kas mani uztrauc; es cīnos ar bailēm, ka ja man ir problēmas, tad tas nozīmē, ka es daru kaut ko nepareizi. Dalīšanās grūtos jautājumos un nepatīkamās emocijās ir bijis nepieciešams manai personiskajai un profesionālajai izaugsmei (Gordon, 2003, p.98).
Šis kopīgais darbs un sadarbošanās ir nepieciešama skolotājiem, lai viņi paši mācītos un augtu.

Kas skolotājiem nepieciešams

Šo trīs darbību veikšana ir būtiska, lai gūtu panākumus klasē. Tomēr skolotāji nevar dzīvot vieni. Viņiem nepieciešama administrācijas un politikas veidotāju, kuri mūsdienās dažkārt pret skolotājiem izturas kā vienīgi pret tādiem, kas liek rakstīt kontroldarbus, cieņa un atbalsts. Skolotājiem nepieciešams arī sabiedrības atbalsts, kura šķiet ir zaudējusi ticību valsts izglītības centralizācijai demokrātiskā sabiedrībā.
Par spīti pašreizējai gaisotnei esmu uzzinājusi, ka daudzi skolotāji dziļi ciena valsts izglītības nozīmi demokrātiskā sabiedrībā. Iespējams Dženifera Velborna, dabas zinību skolotāja, to pateikusi visskaidrāk:
Varbūt esmu naiva, taču ticu, ka tas, ko es daru no dienas dienā, rada atšķirību. Skolotāji patiešām izmaina citu dzīves. Un es mācu valsts skolā, jo joprojām ticu valsts skolām. Es ticu, ka valsts skolas mērķis, vai tā to izpilda vai nē, ir sniegt kvalitatīvu izglītību visiem bērniem, kuri ienāk pa skolas durvīm. Es vēlos būt šīs cildenās misijas daļa. Mūsu valsts nākotne ir atkarīga no valsts skolu spējas to izpildīt. (Welborn, 2005, p.17)

Pārāk daudz skolotāju pamet šo profesiju, jo ideāli, kas viņus veda pie mācīšanas, ātri zūd. Turklāt skolotāja statuss pēdējo desmitgadu laikā ir ārkārtīgi krities, un apstākļi, kādos viņi strādā, bieži vien ir ļoti nogurdinoši. Ja mēs vēlamies skolās saglabāt labus skolotājus, tad skolas vadībai un politikas veidotājiem citu starpā, nepieciešams atrast veidus, lai radīti vidi, kurā skolotāji var veidot labas sadarbības attiecības ar saviem kolēģiem un kurā viņi var turpināt mācīties un izzināt sevi, mācīties un izzināt savus skolēnus un skolēnu kopienas. Kamēr tas nenotiks, izdzīvošana būs augstākais, uz ko varam cerēt. Ar izdzīvošanu vienkārši nepietiek – ne skolotājiem, ne viņu skolēniem, ne ASV.

Atsauces:
Freire, P.(1998). Teachers as cultural workers: Letters to those who dare teach. Boulder, Co: Westview Press.
Gebhard, M., Austin, T., Nieto, S. & Willet, J. (2002). „You can’t step on someone else’s words”. Preparing all teachers to teach language minority students. In Z.Beykont (Ed.), The power of culture: Teaching across language difference (pp. 219-243). Cambridge, MA: Harward Educational Publishing Group.
Gebhard, M., Habana Hafner, A. & Wright, M. (2004). Teaching English language learners the language game of math. Harward Education Letter, 20(6), pp. 5-7.
Gebhard, M. Harman, R., & Seger, W. (2007). Reclaiming recess in urban schools. The potential of systemic functional linguistics for ELLs and their teachers. Language Arts, 84(50, pp. 419-430.
Gebhard,M., & Willet, J. (2008). Supporting teacher learning and the academic literacy development of ELLs in changing times. Journal of Staff Development, 29(1), pp.41-45.  
Gordon, S.  (2003). Letter to a new teacher. In S.Nieto, What keeps teachers going? (p.98). New York: Teachers College press.
Lima, A. (2005). Teaching as a spiritual journey. In S.Nieto (Ed.) Why we teach.(pp.87-96). New York: Teachers College press.
Nieto, S. (2003). What keeps teachers going? New York: Teachers College press.
Nieto, S. 2005 Why we teach. New York: Teachers College press.
Welborn, J. (2005). The accidental teacher. In S.Nieto (Ed.) Why we teach.(pp.15-22). New York: Teachers College press.

Sonija Nieto ir Masačūsetas Universitātes prof. Emeritus, daudzu grāmatu autore, ieskaitot Dear Paulo: Letters from Those Who Dare Teach (Paradigm, 2008) un grāmatas līdzautore kopā ar Patty Bode Affirming Diversity: The Sociopolitical Context of Multicultural education (5th ed.; Allyn and Bacon, 2008).

Jaunākais video